TELPISKĀS FORMAS

Mākslinieces jaunajā izstādē “Telpiskās formas” būs apskatāmi 17 darbi. 7 kompozīcijas, kas radītas litogrāfijas tehnikā, 4 kompozīcijas – akvareļgelezniecībā, 2 kompozīcijas monotipijas tehnikā un 4 - eļļas glezniecībā.

Elīnas Alkas Rikmanes darbos valda kārtība, kas vienlaikus ir ģeometriska un estētiska. Pamatā ir forma, kas tiek iegūta radīšanas gaitā. Tā ir forma, kas ir pašpietiekama ar tai piešķirto pirmatnējo izskatu. Tā ir forma, kas veidojas tālāk. Ģeometriskums dažādojas, mājas iemanto aprises, iegūst apjomu un krāsu. Māksliniece tiecas pēc vislabākās formas, leņķa un krāsas, kas atainotu ieceri. Domas par kosmosu un visa pirmsākumu, par klusumu un nekā esamību ir līdzās pastāvoša sajūta, kas iedvesmo.

Elīna Alka Rikmane (1986) ir grafiķe un gleznotāja, beigusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, ieguvusi bakalaura grādu grafikā (2010) un maģistra grādu glezniecībā (2012), absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju. Aktīvi piedalās izstādēs, starp kurām nozīmīgākās ir „Grafika-S” (2014, Rīgas Mākslas telpa), XI Baltijas jūras valstu grafikas mākslas biennāle „Kaļiņingrada–Kēnigsberga” (2013, Kaļiņingrada, Krievija), „Migrācija” (2012, Latvijas Mākslas akadēmija).

Māja

Izstādē ir apskatāmas Elīnas Alkas Rikmanes gleznas, akvareļi un litogrāfijas. Darbiem ir raksturīgs minimāls krāsu pielietojums. Māksliniece meklē ļoti tuvas attiecības starp krāsām, lai tās savā starpā saskanētu un apmierinātu pašas autores redzējumu. Tas ir liels un grūts uzdevums. Ir jādomā plaši, ir jārada skaista sakārtota un ideāla telpa ar ļoti maz līdzekļiem. Tas velk uz minimālismu. Elīnas Alkas Rikmanes galvenā vērtība ir krāsa. Krāsu kā izteiksmi vienmēr nostādot priekšplānā, pēc tam seko stāsts, jo māksliniecei ir uzskats, ka ar kolorītu var pateikt tik daudz, lai būtu pietiekami. Mākslinieces darbos atklājas mierīgums, tīrība un vienkāršība. Caur krāsu laukumiem un niansētajām krāsu attiecībām rodas nosvērtība un saticība, kurā nebūtu vietas satricinājumam, kas autores gleznās būtu krāsa, kas neiederas vai rada dinamiku un satraukumu.
Kāpēc māja?

Tas notika trīspadsmit gadus atpakaļ, braucot uz Spānijas pilsētu Lloret de Mar. Atpakaļceļā piestājot Austrijas galvaspilsētā Vīnē, dodoties nelielā pastaigā es ievēroju ko neparastu. Uz lielās Austrijas Parlamenta ēkas jumta atradās maza mājiņa. Neparastais skats tik ļoti piesaistīja manu uzmanību, ka es to iemūžināju fotogrāfijā. Ar laiku šī fotogrāfija kļuva par manu iedvesmas avotu. Painteresējoties dziļāk, noskaidroju, ka šajā mājiņā restauratori atjaunoja uz ēkas esošās bronzas statujas.

Šī māja ir mana pils.